Ziemassvētki.

Ziemassvētki šogad mani nedaudz nokaitināja. Aizbraucu mājās pirmais jautājums - "Kāpēc jūs ar “Vienradzi” nesvinat Ziemassvētkus kopā?" Nu labi es varētu pieciest, ja pāris cilvēki man to būtu pajautājuši, bet, ja jautā katrs satiktais, kurš mani pazīst, tas sāk krist uz nerviem. Un tad sākas "Jūs jau cik ilgi esat kopā?", "Jāsvin ģimenes lokā, tātad vienam ar otru." u.t.t. Neviens nesaprot, ka "Vienradzis" uz Ziemassvētkiem aizbrauca mājas pie savas ģimenes, bet es - pie savas. Cita pilsēta, cits rajons. Un viss.
Faktu, ka man neļauj to aizmirst lielākā daļa cilvēku, padara sliktāku, tikai tas, ka viņš mani pat neaicināja. Šaubos, ka es būtu braukusi līdzi, pat, ja piedāvājums būtu izskanējis no viņa puses, bet tāpat, vari taču apjautāties. Es zinu, ka viņa mamma jau ir "Vienradzim" jautājusi par to, kad es braukšu ciemos, tā vismaz viņš man ir teicis, tātad nav tā, ka ģimene negrib, bet gan ir tā, ka viņš negrib, tātad ko man par to visu domāt? Ko gribi!
Strīda karstumā uz jautājumu "Kas es viņam esmu?", "Vienradzis" arī nespēja atbildēt. Pusotrs gads un vēl joprojām nezini? 
Lai cik viņš laimīgs nebūtu, kad atgriezīsies no mājām un lai cik priecīga es būtu, par to, es apsolos sev pajautāt šo jautājumu vēlreiz, iespraucot to ikdienas saruna un lieko tam izskatīties visnotaļ ikdienišķi. Šis jautājums man nepaliks neatbildēts. Varbūt viņš nezina ko vēlas, bet es gan zinu, man viss ir sakārtots pa plauktiņiem, viss ir kārtībā un visas vēlmes man ir zināmas un izteiktas, bet kad viņš ienāk vienādojumā viss man zem kājām sagrūst, jo es vairs neko nezinu un nesaprotu. Šobrīd vēlos tikai vienu, lai "Vienradzis" pasaka kaut ko, ko viņš vēlas, kaut vai tikai vienu lietu, tas jau būtu daudz. Tas būtu visīstākais Ziemassvētku brīnums - vismaz man.

 Bet ja neskaita šo vienīgo ķibeli, kas nodarbināja manu prātu Ziemassvētki bija fantastiski, brīnumu pilni, jauki un balti.